Nodeg tualete* jeb kā tas ir – uzaugt mazā ciemā Latvijas perifērijā

Man joprojām ir tas gods būt pazīstamai ar cilvēkiem, kuri nevar vien beigt uzjautrināties par vietu, kurā esmu augusi, vai iesākt sarunu ar mani, nepieminot ne vien tēva vārdu, bet arī pieraksta adresi. Tas viņiem šķiet vai nu ārkārtīgi smieklīgi, vai kaut kādā veidā apliecina pašu pārākumu – es, redz, no Rīgas. Man jau šūpulī ielikts statuss, stilīgums, SuperFM diskotēkas, smalkums un grācija. Bet es  – es esmu augusi kaut kādā sūnu ciemā kaut kur Latvijas perifērijā.

Lai arī manā šūpulī sākotnēji ielikts absolūts luksuss, un pasaulē nācu un savas dzīves gaitas sāku kūrortpilsētā Jūrmalā, tomēr lielāko daļu bērnības esmu pavadījusi mazā pagastiņā Kurzemē. Nav svarīgi, kā šo vietu sauc – tie varētu būt Mazpisāni, Muļķi, Pampāļi, vai jebkurš cits ciemats dziļajos Latvijas laukos, kas pēc būtības ir līdzīgi manējam. Un, lai arī ir bijuši brīži, kad savu pieraksta adresi esmu izvēlējusies labāk noklusēt, laika gaitā esmu sapratusi, ka patiesībā varu būt tikai laimīga, ka esmu uzaugusi tieši tā. Tas man jau no bērnības dzīvi ir parādījis pilnā tās krāšņumā un ierādījis, ko gribu no tās dabūt.

Kāds teiks – kas nu tur tāds īpašs, es arī uzaugu mazā pilsētiņā vai vispār dziļos laukos. Nē, mīļie –  dzīve laukos iemāca darba tikumu un dabas mīlestību, savukārt dzīves ritums pilsētā, lai cik arī tā maza, stipri atšķiras no tā pagastā – pirmkārt, pilsētā ir kultūras nams un universālveikals, otrkārt, katra pilsēta ir slavena ar cilvēkiem, kuri no tās nākuši, tātad, katram, kas tur dzīvo, ir vismaz teorētiska iespēja kļūt par lielisku mūziķi, dzejdari, amatnieku vai ar ko nu attiecīgā pilsēta ir izslavēta, un atkal padarīt to lepnu. Bet no pagasta nenāk nekas un nekas uz pagastu arī neiet (lasi – autobuss kursē reizi nedēļā). Pagastā visi vienkārši dzīvo.

Un kā dzīvo! Dzīvo no sirds un līdz kaulam. Šī stāsta ciema centru veido sešas daudzdzīvokļu mājas, ap kurām koncentrējas visa darbība, bērnudārzs un skola (skola ierīkota kādreizējai muižai piederošajā zirgu stallī, un tas, tuvējo, krutāko pagastu iedzīvotājiem vienmēr bijis smieklus objekts – hahaha, jūs mācāties kūtī). Attālākās ielās atrodas arī privātmājas, taču tiem, kas dzīvo dzīvokļos, arī ir visas iespējas – pagastā pieejamas komunālās kūtiņas – viena liela kūts sadalīta mazos gabaliņos, katram no tiem pieliktas durvis un atslēga, melnā virtuve visiem kopīga un lūdzu – turi vistas, govi, cūku, ko vien vēlies. Pienu var nodot kopējā katlā un par to saņemt naudu. Ak, jā, te jāpiemin, ka manis aprakstītajā vietā joprojām veiksmīgi darbojas kolhozs, vai paju sabiedrība,kā tas tiek dēvēts tagad – cilvēki iet, strādā par kombainieri vai darbojas kaltē, un saņem algu. Tā nodarbināti lielākā daļa ciemata iedzīvotāju.

Universālveikala nav. Toties ir bodes, kas atrodas daudzdzīvokļu māju pirmo stāvu dzīvokļos un kurās var dabūt visu – maizi, šnabi, žiletes vai zeķes – un galvenais, ka var dabūt uz krīta. Šķiet, lielākā daļa iedzīvotāju veikalā ar naudu norēķinās vienu reizi mēnesī – algas dienā. Pārējā laikā gandrīz katram ir ieviesta sava lapa lielajā kladē, kurā tiek fiksēti visi pirkumi, par kuriem tiks samaksāts vēlāk. Dzīvokļos iekārtoti ne tikai veikali – tāpat darbojas arī ambulance, frizētava, šūšanas ateljē, pat spēļu zāle (pēdējā gan uz krīta nevienam neko nedod). Gandrīz pie katra dzīvokļa durvīm ir skapītis, kurā tiek atstātas kurpes. Vienā no tām noteikti stāv ielikta dzīvokļa atslēga – jo kāpēc gan katram ģimenes loceklim izgatavot savu  –  šeit par tādām lietām nudien nav jāuztraucas. Nezags neviens ne to skapīti, ne atslēgu. Durvis tāpat visiem lielāko daļu laika stāv vaļā, vienīgā bēda, ka jārēķinās ar to, ka pa tām palaikam var ieklīst kāds, kurš sajaucis trepes. Bet arī šādi pārpratumi nav nekas briesmīgs un rajona avīzē par tiem neraksta.

Iedzīvotāji šeit ir visnotaļ dažādi – ir darba ļaudis, kuri strādā kolhozā, ir cilvēki, kuriem darbs ir tuvējā pilsētā, un ciemats tiek izmantots tikai pārnakšņošanai – tādi vietējo acīs nav cieņā, jo viņiem parasti ir pašiem sava mašīna, un ciemata aktivitātēs un baumu aplī tie iesaistās nelabprāt.  Ir arī izglītotas ģimenes, kuras strādā vietējā bērnudārzā, ambulancē vai ciema padomē, un vieš cerību nākotnei, un ir spekulanti, kam pieder manis minētie veikali. Bet liela daļa ir tādu, kuru īstos vārdus jau sen neviens neatceras un kurus arī pēc paskata ir visai grūti atšķirt. Čipus, Pičus, Čuks, Žoklis, Streļķis. Ar viņiem viss ir visvienkāršāk – kuram ir “trauks”, pie tā arī notiek ballīte, un tam visi ir draugi  (šie personāži arī ir tie, kas visbiežāk mēdz jaukt durvis). Visā visumā cieši labi cilvēki –  par pudeli bez ierunām nopļaus zālienu vai uzars kaimiņam zemi.

Vēl, ja vēlies iekļauties ciemata sabiedrībā, jāpieprot pareizā runas maniere un jāapgūst arī iesauku došanas māksla. Skolā iemācītās “matenes” un “latenes” izskaņas  labi der visam – gan dažādiem lietu un vietu apzīmējumiem (kā piemēram, māja, kurai plakans jumts, tiek dēvēta par “bezjumteni”, bet kaimiņiene tiks obligāti dēvēta par “kaimeni”), gan lai apzīmētu sievas – tās nesauc vārdos, bet gan pēc piederības vīram – ja vīra uzvārds ir Kols, sieva būs Kolene, ja Polis, tad Polene utt. utt.  – mana mamma, piemēram, būtu Bikavene.

Bērnam šādā vietā augt ir lieliski! Par spīti mātes centieniem ievirzīt, ar ko labāk būtu draudzēties, bērniem pašiem viss ir skaidrs – draudzējies nevis ar to, kuram mamma ir skolotāja, bet ar to, kuru vecāki laiž laukā un ar ko var spēlēt glabiņas vai ķeriņas visu dienu (vārdu “salkas” es, piemēram, uzzināju 23 gadu vecumā). Ir vienalga, vai draudzenes tētis ir dzērājs vai traktorists – jo mazāk vecāki interesējas par savu bērnu, jo tie labāki (manējie šajā ziņā bija izcili slikti). Iespēju interesantām rotaļām netrūkst – smilšu kastes vietā var spēlēties piķa lāmā, ko kāds nav savācis, pa kluso ložņāt pa kalti, bez atļaujas iet uz grantsbedrēm peldēties vai rīkot reidus pa tuvākajiem dārziem. Galvenais noteikums – lai vecāki par to neuzzina.

Ar lietu noslēpšanu gan ir grūti, jo informācija izplatās ātrāk, nekā šodien to spēj nodrošināt mobilie sakari. Un cilvēki savā starpā patiešām arī sarunājas. Kāds būs pamanījis Bikaviņu atvasi Kalniņu ķiršos – bams, kāviens, pirms paspēj ienākt pa durvīm.

Reiz izdomāju, ka man gribas saldumus (vietējos veikalos tos speciāli saliek uz letēm pie kases tā, ka līdz tai vispār nav iespējams tikt kaut ko nesagribot) – paņēmu no mammas maka repšus un devos uz veikalu. A pie veikala citi bērni, kā es tā viena tagad ēdīšu saldumus – sapirku Marsus un Snikersus arī draugiem. Bet Alfrēds, duraks, aiziet mājās un stāsta mammai, ka ēdis šokolādi. Šim mamma prasa – kur dabūji? Agrita nopirka. Nu, Alfrēda mamma, drošs paliek nedrošs, uzreiz apvaicāsies manējai, vai tas ir OK, ka Agrita pagasta bērniem dāļā saldumus. Bams. Atkal kāviens. Naudu zagt nedrīkstot. Nu neko – no vienas puses labi – nebūtu tāda Alfrēda vai kaimiņu Elgas, kas nostučīs, kurš bijis kura ķiršos, māte simt gadus nezinātu, ar ko nodarbojas viņas bērns. Tā arī rodas pārsteigumi, kad pēc tam uzzinām, kādos vārdos mūsu pūkainie un lieliski audzinātie bērniņi skolā saukā skolotājas.

Par to, ka dzīve mēdz būt arī skarba, uzzināju, pirms  sāka raidīt “Degpunktā”, un iepazinu Nikolaju Puzikovu. Ja Rīgā visādi kašķi un razborkas notiek kaut kur attālināti un ne ar mums, tad pagastā viss notiek ar visiem. Visu darīšana ir viss – gan tas, kurš pirms laika apbērnojies, gan kāda kuram jauna mašīna, gan arī nopietnākas lietas – ja piedzēries kaimiņš ģimenē sarīkojis apšaudi, par to visi zina, pirms atbrauc policija, un bērni pagalmā jau dalās ar detaļām, cik asiņu kurš redzējis. Nekādu ilūziju. Visi zina, kurš kuram rada, kurš kuram draugs,un kurš kuru sit. Un, ja kāds vardarbīgi gājis bojā, arī tad nevajag lielu izmeklēšanu. Pajautā vien pāris vietējiem, un viss būs skaidrs.

Galu beigās, kā jau teicu – neko labāku par augšanu šādā vidē es arī nevarētu vēlēties. Dzīve pagastā ir iemācījusi, ka izglītība – tas ir labi, mazgāties  – tas ir labi, dzert – tas nav tik labi, zagt  – slikti, melot  – slikti. Jo lielāks laiks starp pubertātes iestāšanos un pirmo atvasi, jo labāk, un vienmēr vajag klausīt mammu, jo pretējā gadījumā var dabūt utis.

*https://twitter.com/agritabikavina/status/480642097486499840

Ps. Saldajam ēdienam – mans personīgais favorīts. Kā noprotams, kolorīta šeit netrūkst un, varētu izdot grāmatu, aprakstot katru no kaimiņiem, taču viena “kaimene” manā sirdī ieņēmusi īpašu vietu. Tā ir padzīvojusi sieva ar strauju dabu un stipru valodu, kārtīgs lauku fundaments. Tā kā viņa dzīvo tieši aiz sienas, mums tiek tas prieks klausīties viņas runā un apbrīnot plašo vārdu krājumu un izdomu. Reiz viņa, pagalam sadusmojusies uz savu meitu,  pa puspagastu izkliedza spēcīgāko, ko nācies dzirdēt bērnu audzināšanas sakarā – “būtu tā p**** lielāka, es tevi atpakaļ iebāztu!”

Piesaku streiku apvainotajiem

Nesen aptvēru, cik daudz enerģijas ikdienā ieguldu „lai tikai kāds neapvainotos”.  Ja neaiziešu ciemos pie vecmāmiņas, kā miminums, reizi nedēļā, apvainosies. Ja neapsveikšu draudzenes bērnu, kurš vēl nemāk runāt, viņa dzimšanas dienā, pasar’ Dievs, apvainosies. Vēl pa laikam jāatceras uz pasēdēšanām ar draugiem uzaicināt līdzi trešās pakāpes māsīcu, jo tā labpatiktos viņas mammai un, es nezinu, aizbraukt uz kapiem, jo neviens jau nav teicis, ka tur arī kāds nevar apvainoties.

Un tad nu brīvos vakarus veltu vecmāmiņām, izmisīgi pārbaudu kalendāru, lai atcerētos visu bērnu dzimumdienas, un velku līdzi to nabaga māsīcu, par kuru man ir aizdoma, ka viņa aicinājumiem arī atsaucas tikai tāpēc, lai neapvainotos es.  Nevarētu teikt, ka vecmāmiņas vakarā labāk nepiknikotu ar draugiem. Nevarētu teikt, ka šausmīgi patīk runāt pa telefonu ar bērnu, kurš, bez nosodījuma, bet, nu, patiešām neko nesaprot. Nevarētu teikt, ka draugiem ļoti patīk mana māsīca. Bet es vadu dienu pēc dienas, izpildot visas obligācijas, ko uzliek sociālās saites, ļaujot tām sevi sasiet arvien ciešāk.

Un tad kādu nedēļu vienkārši nesanāk. Nesanāk laika, aizmirstas, un piedodiet, nu tik tālu negribas, ka nu jau arī vairs nevaras. Paiet nedēļa, otra, trešā..un ir skaidrs, ka nupat jau aiziet pie vecmāmiņas nozīmētu ne vien pakafijot to stundu, bet arī kārtīgi paklausīties pārmetumos. To pašu pārmetumu dēļ negribas arī draudzenei zvanīt – jā, tu neatcerējies, tu man nekad nezvani, mēs tevi vispār vairs neinteresējam, tu esi palikusi iedomīga  utt. Nē, piedodiet, negibas, nevaras  un nevajag.

Tā paiet vēl kāds laiciņš. Un ļaunākais ir noticis – visi ir apvainojušies. Un tad izrādās, ka lielais bubulis nemaz nav tik liels un briesmīgs. Kaut kā ir palicis ļoti viegli – nekur nav jāiet, nekas nav jāklausās, var izvēlēties, ar ko gribētos vai negribētos kafijot vai vienkārši dzīvot.  Ik pa laikam jau mani sasniedz atskaņas, kāda un šitāda esmu vai neesmu, bet ir tik viegli, tik viegli, ka ir palicis pilnīgi vienalga. Apvainojāties – nu, paši vainīgi.

Nav jau arī tā, ka es būtu bezsirdīgs radījums,  kam neviens nav tuvs un nekas nav svēts. Reizi divās nedēļās bez problēmām mēroju 100 kilometrus, lai satiktu vecākus. Ja nesanāk, nekas, viņi priecāsies mani redzēt jebkurā dienā.  Citas draudzenes bērnam dāvanu plānoju divus mēnešus pirms svētkiem un esmu pirmā, kas vaicā, kad būs ballīte. Zināt, kas būtu, ja es netiktu vai nepavaicātu? Vai aizmirstu? Nekas! Aizbrauktu ciemos citu reizi un prieks nebūtu mazāks. Ir draugi, ar kuriem kafiju vai vīnu varam dzert vai katru vakaru, un, ja man divas nedēļas nav laika, pirmais, ko dzirdēšu, atkal satiekoties būs – kāds man prieks tevi satikt!

Tā nu ir ar to apvainošanos. Briesmīgs ierocis, kas sasaista, moka, un pazudina jebkādu vēlmi vispār uzturēt jebkādas attiecības. Vienam jāiegulda bezgala daudz enerģijas, kamēr otrs ar to manipulē un manipulē, līdz no jaukām kafijas pēcpusdienām ar vecomammu paliek vien strups zvans Ziemassvētkos vai vārdadienā, bet draudzenes bērns tā arī nekad īsti neuzzina tavu vārdu.

Ar šo es piesaku streiku visiem apvainotajiem – tas uz mani vairs nestrādā. Bet rosinu attiecības turpmāk balstīt uz abpusēju vēlmi.

Ps.  Visas personas šajā stāstā ir ļoti, ļoti īstas.

Advertisements
%d bloggers like this: