Pusdienas Nekurnekadzemē

Klasisks stāsts par to, kā uzlekt augstāk par savu pakaļu un paskatīties, kā ir tur augšā. Viss aiz tīras nezināšanas, protams.

***

28. jūnija rīts, Diena parastā. Uzvelku apšaubāma paskata džinsus, mīļās sarkanās kediņas (gara diena priekšā), iekāpju trolejbusā un ierodos vakarā plānotā koncerta vietā pieskatīt skatuves uzbūvi ar ambīciju būt svarīgai un noderīgai. Manu lietderības koeficientu gan visā šajā varētu vērtēt kā minimālu vai vispār neesošu, jo daudz  no notiekošā ietekmēt tāpat nevaru un mana reālā darbošanās ietilpināma viena pusstundā, bet tas nu tā. Kādam klāt ir jābūt.

Skatoties, kā viss lēnām notiek pats no sevis, nenovēršami sākas nīkšana. Līdz koncertam vēl stundas deviņas, un aiz neko darīt izdomāju, ka varētu paēst – gan laiku sev pakavētu, gan atbrīvotos no vajadzības to darīt visu atlikušo dienu.

Turpat gozējas mīlīga vietiņa ar tikpat mīlīgu nosaukumu. Nepārsteidzošā kārtā man kaut kā ir izdevies palaist garām to, ka tas vispār tā kā smalks restorāns, tāpēc droši dodos iekšā (ar tām pašām kedām, papīru kaudzi rokā un lielu tašu uz pleca). Makā 15 Ls, ar ko jānodzīvo visa atlikusī nedēļa.

Ok, pie skaisti klātajiem galdiem un manierīgās sagaidīšanas man būtu vajadzējis saprast, kas par lietu, un sākt laisties lapās, bet ..tā kā neērti. Tā vietā izvēlos vietu, sagaidu ēdienkarti, ieskatos tajā…un nu saprotu, ka pie durvīm nekas nebija neērti, neērti ir tagad.  Esmu viena visa restorānā, mans izskats vien jau liek meitenēm blakustelpā sačukstēties, un aiziet tagad šķiet neiespējami. Nedošu tak viņām vēl kaunpilnu atkāpšanos ar kājstarpē ierautu tašu.

Cietu seju pētu ēdienkarti, apsverot savas iespējas.  Manā price – range iekļautos spinātu lapa + tomāts par 6 Ls. Spināts nācis no laukiem (atzīmēts pat audzētāja vārds), un ir absolūti ekoloģisks. Varētu to arī ēst, un tikt no šejienes ārā, taču kaut kā stulbi liekas izvēlēties pašu lētāko no ēdienkartes  un dot viesmīlēm iemeslu triumfam– nē, nē, tagad lepnums pirmajā vietā.

Pēc pusstundu garas savu iespēju apsvēršanas (mukt – nemukt – paņemt  tikai kafiju (šodien jau 6to) – mukt – nē, nemukt – ēst to nelaimīgo spinātu vai varbūt Šitake uzlējumu), atrodu kaut cik pieklājīgu šķīvi ar gaļu, kas knapi, bet tomēr ierakstās manā budžetā. Uz jautājumu – ko dzersiet  – gan apmulstu kārtīgi, jo, nu, teorētiski, ūdentiņš vēl sanāktu, bet tā kā dzērienu karte netiek piedāvāta, un man nav pārliecības, ka tas šeit netiek servēts  pa taisno no ūdenskrituma, drošības pēc atsakos.

Nu, tā jau smuki. Uzzinu, pirmkārt, kas ir visas tās jocīgās lietas, kas rakstītas piedevās, nopriecājos, cik smuki ar lociņu var sasiet šleifīti ap minatūriem burkāniņiem, ir jau arī garšīgi. Lai kaut kā mazinātu savu mulsumu un neizskatītos tik Dieva nepieņemta kā jūtos, turos pie sava Iphone, kas daudz maz liecina par kaut kādu nebūt statusu, dokumentējot katru kustību draudzenei.

Neliels apjukums iestājas, kad atnes maizīti – nevis kā ierasts ar sviestu vai kaut kādu Ramas krēmu, bet ar sāli, kurā iekšā ir kaut kas, kas izskatās pēc skujām. Bet nu ok, saprotu, ka tas jāber virsū, viss forši, neesmu jau no laukiem.

Pie oficiantes jautājuma , vai man viss OK un garšo labi, gandrīz aizrijos (Vai tiešām jums izskatās, ka es šeit jūtos labi un gribu atbildēt uz jautājumiem??? ), taču saņemos, atbildu, ka jā,  viss super…..šis nemaz nav the most awkward mirklis manā dzīvē.

Tomēr noriskēju un paņemu ūdeni (jo oficiante,kā man šķiet, ļoti indīgā tonī apjautājas, vai tomēr ko nepadzeršos. Joprojām mēģinot saglabāt pašcieņu, atceros frāzi no kādas filmas – “water, sparkling, with lemon!” – skan gana smalki), to arī izmantoju. Tieku pie mazas San Pellegrino ūdens pudelītes, nojausmas par to, cik tā maksā, nekādas.

***

Nervus tricinošs ir rēķina pasniegšanas brīdis. Ēdot visu laiku domāju, kā īsti ir – vai gala summu sastāda cenas, kas norādītas ēdienkartē, vai tām pa virsu tiek rēķināti čaji, krēslu, šķīvju īres, utml.

Bailēm lielas acis, un, saņemot čeku, no sākuma par apmaksājamo ciparu noturu uz tā  norādīto  pulksteņa laiku, bet pēc pirmā šoka saprotu, ka viss ok, ierakstos. Slaidi atstāju vēl 60 snt dzeramnaudā.

Lepnās pusdienas skaisti noslēdzu ar to, ka izejot no restorāna atrodu smilgu, ar kuru izbakstīt zobus, jo nu, neprasīšu tak zobu bakstāmo. Smalkums un grācija tomēr.

Veicot mutes higiēnu, vēl saņemu zvanu no turīgākas kolēģes, kura man paziņo, ka es taču esot nenormāla. Pat viņa tur neēdot. Un pāri ielai, ja kas, picērija. Ib$&%$&%$&%$&

Nu labi, nekas, smuki paēsts galu galā. Kakāšu zeltu tagad.

Kā es līgavaini meklēju

Viens izklaidējošs lasāmgalabliņš svētdienas rītam par notikumu, ko biju laimīgi aizmirsusi, bet sev par nelaimi, nesen sanāca to atcerēties.

Sieviešu auditorija noteikti sapratīs, kā ir tad, kad kāds pretējā dzimuma pārstāvis tik ļoti iekrīt acīs, ka mūsu nabaga smadzenes vairs nespēj funkcionēt normāli,  tiek apdraudēta dikcija,  rodas problēmas ar līdzsvaru un visu pārējo, līdz neaizmirstamas, graciozas mūzas vietā intereses objekts redz vien absolūti neveiklu neglīto pīlēnu ar kaut kādu jocīgu, nenosakāmu akcentu.

Stāsts ved vairākus gadus senā pagātnē, kad briesmīgi bija iepaticies darba kolēģis. Defilēju viņam apkārt, darbiņus labprāt plānoju uz viņu, radot vairāk iespējas sastrādāties un parādīt tieši, cik forša es esmu. Protams, galvenais noteikums “foršuma” demonstrēšanā ir – ne pie kādiem apstākļiem nebūt tādai, kāda esi.

Izdevība pienāca visai drīz. Viss kolektīvs gājām uz hokeja spēli, pēc kuras tika izdomāts aizdoties kaut kur ballīti vēl paturpināt. Kolēģi lēnām notinās, līdz mēs palikām divatā. Puisis pat sāka izrādīt zināmu interesi par manu personu. Vai nav lieliski?

Kad kādu brīdi viss bija virzījies patiešām labi, un jau likās, ka varēšu dzert šampanieti, uz jautājumu:  “Nu, kas tev patīk, ar ko tu nodarbojies ārpus darba? “ – es  pēkšņi izdzirdu no savas mutes atskanam satriecošu atbildi: “” Nu kā…džeki, mašīnas un ballītes …”  Viss. Tagad es varētu runāt par Prusta grāmatām, ko lasu aizgūtnēm, Džeku Londonu, Mocartu, vienalga ko, cik gribu – šie vārdi viņa smadzenēs būs iedzedzināti uz mūžu.

Lieki teikt, ka vakars drīz beidzās, un jebkādi mani mēģinājumi nākotnē, protams, atdūrās kā pret sienu. Vēl tagad, mani kaut kur uz ielas satiekot, redzu viņa acīs žēlumu.

Kā jau teicu, šo visu biju laimīgi piemirsusi, un pat tagad, to atceroties, ķermenis vairs neraustās nekontrolējamās konvulsijās. Atmiņā  šo atsauca atskārsme, ka. izrādās, tā notiek joprojām …

Kādam draugam (viņam drusku pēc 30)  darbā uzradusies jauniņa, ļoti enerģiska, simpātiska kolēģīte, kas acīmredzami viņā ieskatījusies. Tas viss jauki un tā…un  tad darba ballītē meitēns, kas vakaru pavadījis tinoties viņam apkārt, izspēlē uzvarošo kārti – “mmm.., tagad varētu apkurīties un atslābt…”

Rezumējot – novēlu, lai mans un tās nabaga meitenes stāsts kalpo par biedinājumu visai sugai.  Nesāpīgāk ir mācīties no citu kļūdām.

Advertisements
%d bloggers like this: