Piesaku streiku apvainotajiem

Nesen aptvēru, cik daudz enerģijas ikdienā ieguldu „lai tikai kāds neapvainotos”.  Ja neaiziešu ciemos pie vecmāmiņas, kā miminums, reizi nedēļā, apvainosies. Ja neapsveikšu draudzenes bērnu, kurš vēl nemāk runāt, viņa dzimšanas dienā, pasar’ Dievs, apvainosies. Vēl pa laikam jāatceras uz pasēdēšanām ar draugiem uzaicināt līdzi trešās pakāpes māsīcu, jo tā labpatiktos viņas mammai un, es nezinu, aizbraukt uz kapiem, jo neviens jau nav teicis, ka tur arī kāds nevar apvainoties.

Un tad nu brīvos vakarus veltu vecmāmiņām, izmisīgi pārbaudu kalendāru, lai atcerētos visu bērnu dzimumdienas, un velku līdzi to nabaga māsīcu, par kuru man ir aizdoma, ka viņa aicinājumiem arī atsaucas tikai tāpēc, lai neapvainotos es.  Nevarētu teikt, ka vecmāmiņas vakarā labāk nepiknikotu ar draugiem. Nevarētu teikt, ka šausmīgi patīk runāt pa telefonu ar bērnu, kurš, bez nosodījuma, bet, nu, patiešām neko nesaprot. Nevarētu teikt, ka draugiem ļoti patīk mana māsīca. Bet es vadu dienu pēc dienas, izpildot visas obligācijas, ko uzliek sociālās saites, ļaujot tām sevi sasiet arvien ciešāk.

Un tad kādu nedēļu vienkārši nesanāk. Nesanāk laika, aizmirstas, un piedodiet, nu tik tālu negribas, ka nu jau arī vairs nevaras. Paiet nedēļa, otra, trešā..un ir skaidrs, ka nupat jau aiziet pie vecmāmiņas nozīmētu ne vien pakafijot to stundu, bet arī kārtīgi paklausīties pārmetumos. To pašu pārmetumu dēļ negribas arī draudzenei zvanīt – jā, tu neatcerējies, tu man nekad nezvani, mēs tevi vispār vairs neinteresējam, tu esi palikusi iedomīga  utt. Nē, piedodiet, negibas, nevaras  un nevajag.

Tā paiet vēl kāds laiciņš. Un ļaunākais ir noticis – visi ir apvainojušies. Un tad izrādās, ka lielais bubulis nemaz nav tik liels un briesmīgs. Kaut kā ir palicis ļoti viegli – nekur nav jāiet, nekas nav jāklausās, var izvēlēties, ar ko gribētos vai negribētos kafijot vai vienkārši dzīvot.  Ik pa laikam jau mani sasniedz atskaņas, kāda un šitāda esmu vai neesmu, bet ir tik viegli, tik viegli, ka ir palicis pilnīgi vienalga. Apvainojāties – nu, paši vainīgi.

Nav jau arī tā, ka es būtu bezsirdīgs radījums,  kam neviens nav tuvs un nekas nav svēts. Reizi divās nedēļās bez problēmām mēroju 100 kilometrus, lai satiktu vecākus. Ja nesanāk, nekas, viņi priecāsies mani redzēt jebkurā dienā.  Citas draudzenes bērnam dāvanu plānoju divus mēnešus pirms svētkiem un esmu pirmā, kas vaicā, kad būs ballīte. Zināt, kas būtu, ja es netiktu vai nepavaicātu? Vai aizmirstu? Nekas! Aizbrauktu ciemos citu reizi un prieks nebūtu mazāks. Ir draugi, ar kuriem kafiju vai vīnu varam dzert vai katru vakaru, un, ja man divas nedēļas nav laika, pirmais, ko dzirdēšu, atkal satiekoties būs – kāds man prieks tevi satikt!

Tā nu ir ar to apvainošanos. Briesmīgs ierocis, kas sasaista, moka, un pazudina jebkādu vēlmi vispār uzturēt jebkādas attiecības. Vienam jāiegulda bezgala daudz enerģijas, kamēr otrs ar to manipulē un manipulē, līdz no jaukām kafijas pēcpusdienām ar vecomammu paliek vien strups zvans Ziemassvētkos vai vārdadienā, bet draudzenes bērns tā arī nekad īsti neuzzina tavu vārdu.

Ar šo es piesaku streiku visiem apvainotajiem – tas uz mani vairs nestrādā. Bet rosinu attiecības turpmāk balstīt uz abpusēju vēlmi.

Ps.  Visas personas šajā stāstā ir ļoti, ļoti īstas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: